Brīvības taka
Takas grūtību pakāpe – viegla. Segums – asfalts, grants segums, zemes ceļš, smilšains meža ceļš.
Brīvības taka ir izveidota 2019. gadā, Latvijas Brīvības cīņu simtgadē, sadarbojoties Liepājas pašvaldībai un Karostas glābšanas biedrībai.
APSKATES VIETAS
Liepājas cietoksnis
Liepājas cietoksnis ir nocietinājumu sistēma, kas izveidota apkārt Liepājai 19./20. gs. mijā. Šo cietoksni veidoja pēc Krievijas cara pavēles ar mērķi aizsargāt Liepāju no ķeizariskās Vācijas uzbrukuma. Liepājas cietoksnis tika veidots kā atsevišķu nocietinājumu jeb fortu sistēma, kas apjoza visu pilsētu.
Redans
Tosmares ezera krastā lielākais un svarīgākais forts bija REDANS. Redans (no fr.val. – izvirzījums cietokšņa sienā) ir Liepājas cietokšņa sastāvdaļa.
Tas tika uzbūvēts vietā, kur ezerā ievirzās pussala un attālums līdz pretējam krastam ir vismazākais.
Redana bruņojums bija divi prettrieciena 3 collu lielgabali frontālā virzienā, pa četriem 57 mm lielgabaliem labajā un kreisajā puskaponierī un kājnieku vads. Redana uzdevums bija nepieļaut ienaidniekam pārkļūt ezeram, aizsargāt cietokšņa piegādes ceļu (tag.14.novembra bulvāri) un nosegt flangus ziemeļu (līdz Lībiešu ielai) un dienvidu (līdz Klaviera fortam) virzienā.
Redanā var apskatīt arī Karostas festivāla 2019 starptautiskā mākslas plenēra ietvaros tapušos darbus.
Brīvības cīņu vietas
Beidzoties I Pasaules karam, latvieši saskatīja iespēju veidot savu neatkarīgu valsti. 1918. gada 18. novembrī tika nodibināta Latvijas Republika, bet jaunizveidotās Latvijas valsts teritorijā joprojām atradās vairāki svešu valstu karaspēki, kas katrs pārstāvēja savas, Latvijas valstij nedraudzīgas, intereses un vēlējās Latviju nākotnē redzēt krievu vai vācu pakļautībā. Valsts austrumu daļā iebruka Padomju Krievijas armija, saukta par boļševikiem vai lieliniekiem. Tās sastāvā bija arī latviešu strēlnieki.
Valsts rietumu daļā atradās ķeizariskās Vācijas armijas karaspēks (Vācijas impērija bija karu zaudējusi un beigusi pastāvēt), kuru savās interesēs vēlējās izmantot gan baltvācu muižnieki, gan rietumvalstis. To komandēja Pāvels Bermonts-Avalovs, tāpēc tos dēvē par bermontiešiem.
Latvijā steigšus tika veidots bruņots karaspēks, lai apturētu iebrucējus. 1919. gada novembrī bermontieši centās pārņemt varu Latvijā, ieņemt gan Rīgu, gan Liepāju. Vienīgais, kas stāvēja starp bermontiešiem un Latvijas neatkarību, bija latviešu karavīrs. Bermontieši devās ieņemt Rīgu, kur tobrīd atradās jaunā Latvijas valdība. Sīvās cīņās bermontieši tika atsisti. 11.novembris – diena, kad bermontieši tika pilnībā padzīti no Rīgas, ir valsts svētki – Lāčplēša diena.
Vissīvākā kauja tika izcīnīta 14. novembrī, kad bermontieši ieņēma Redanu, Klaviera fortu, Vidus fortu, Dienvidu fortu, piespieda Latvijas armijas karavīrus atkāpties un iespiedās Karostā. Latvijas karavīru drošsirdība un varonība ļāva tiem doties drosmīgā pretuzbrukumā. Liepājas aizstāvjus komandēja Karostas komandantūras priekšnieks virsleitnants Roberts Radziņš. Neraugoties uz to, ka bermontiešiem bija skaitlisks pārsvars un nesalīdzināmi labāks apbruņojums, Liepājas aizstāvji izdzina ienaidniekus no Redana, un tie aizbēga pāri Tosmares ezeram, pametot kaujas laukā savus ložmetējus. R.Radziņš no kaujā gūtajiem ievainojumiem mira un pēc nāves tika abalvots ar Lāčplēša kara ordeni.
Šīs cīņas bija izšķirošas, jo to rezultātā bermontieši tika no Latvijas padzīti pavisam. Brīvības cīņu rezultātā bermontieši caur Grobiņu atkāpās uz Priekules pusi, un 23.novembrī bermontieši atkāpās uz Skodu Lietuvā. 26.novembrī Latvijas armija “iztīrīja” Kurzemi no bermontiešiem pilnībā. Liepājas kauju zaudējumi: 4 virsnieki, ap 100 instruktoru un karavīru. Gūstā krita 3 virsnieki un ap 120 instruktoru un karavīru. Liepājas kauju trofejas: 10 ložmetēji, 9 patšautenes, 150 šautenes un ap 50 gūstekņu, tai skaitā 4 virsnieki. Varonīgie cīnītāji tika apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni. Iela, pie kuras notika izšķirošās cīņas, tagad saucas 14.novembra bulvāris.
Dumbrājs. Mednieku iela
Dumbrājs ir mežu tips, ko veido melnalkšņi kopā ar bērziem. Koku saknes veido lielus ciņus starp kuriem pavasarī, rudenī un ziemā ilgstoši stāv ūdens. Šādā mežā ir daudz atmirušu koku stumbru, kuros dzīvo dažādi kukaiņi. Tie savukārt nodrošina barību daudziem putniem, tā nodrošinot lielu sugu daudzveidību.
Raksturīgās augu sugas:
Melnalksnis/Alnus glutinosa
Grīšļi/Carex sp.
Purva skalbe/Iris pseudacorus
Bebrukārkliņš/Solanum dulcamar
Parastais krūklis/Frangus alnus
Kociņsūna/Climacium dendroides
Papardes/Thelypteris sp.
Purva purene/Caltha palustris
Raksturīgās faunas sugas:
Dižraibais dzenis/Dendrocopos major
Vidējais dzenis/Leiopicus medius
Mazais dzenis/Dryobates minor
Dzilnītis/Sitta europaea
Ondatra/Ondatra zibethicus
Alkšņu zilais lapgrauzis/Agelastica alni
Parastā varde/Rana temporaria
Melnais mušķērājs/Ficedula hypoleuca
Dumbrāji nelielās platībās sastopami visā Latvijā, bet ir rets bitops un aizņem tikai 0,3 % no valsts teritorijas. Visvairāk to apdraud grāvju rakšana un meža nosusināšana, kā arī izciršana.
Cietokšņa 2.baterija
Liepājas jūras cietokšņa krasta artilērijas baterija Nr.2 tika uzbūvēta vistālāk no jūras krasta, tāpēc tai pozīciju priekšā tika izcirsts mežs. Pozīcijas atradās augstienē – kāpā, un lielgabalu munīcijas glabātavas atradās nevis zem zemes, apakšējā stāvā, bet gan abpus lielgabalam atrodošos kazemātos. Baterijā izvietoja mortīras – artilērijas ieročus ar stāvu trajektoriju, kas ļāva šaut pa ienaidnieka karakuģiem, trāpot tiem no augšas un caursist kuģa klāju. Mežā iepretim pozīcijām uzbūvēja vienstāva koka namiņus – barakas karavīru izmitināšanai. Pie lielgabaliem artilēristi atradās tikai mācību laikā.
Pēc Pirmā pasaules kara baterijas betona būves izmantoja Latvijas armija kā vietu noliktavām un pretgāzu treniņiem.
1939. un 1940.gadā, kad Karostā atradās Padomju armija, cietokšņa baterijas teritorijā tika izvietota tālšāvēja artilērija – lielgabali uz dzelzceļa platformām. Agrākajām lielgabalu novietnēm tika uzbetonēts jumts, uzceltas betona piebūves, pārveidojot cara laika būves par artilērijas munīcijas noliktavām.
Pēc II Pasaules kara Cietokšņa 2. baterija tika izmantota munīcijas glabāšanai.
Arī atjaunotās Latvijas Republikas laikā baterija tika izmantota Latvijas armijai piederošās munīcijas glabāšanai. 2017.gada rudenī munīciju pārvietoja uz jaunu poligonu Vaiņodē 70 km no Liepājas.
Sprādzienbīstamības dēļ teritorija vienmēr bijusi ļoti ierobežotas piekļuves objekts un tikusi stingri apsargāta.
Tālmēru torņi
1939.gadā Karostā ienāca Padomju karaspēks un izveidoja savu kara flotes bāzi. Šeit ieradās tūkstošiem PSRS karavīru. 1940.gadā Padomju karaspēks jūras krastā uzbūvēja 4 betona lielgabalu pozīcijas un komandpunktu. Lielgabalu tālšāvība bija 25 km, un artilērijas uguns koordinācijai 1940.gadā uzbūvēja tālmēru torni.
Pēc II Pasaules kara krasta artilērijas baterija netika atjaunota.
Blakus pirmajam tornim 1954.gadā uzbūvēja vēl vienu tālmēru un komandpunktu dzelzceļa 180 mm artilērijas baterijas vajadzībām.
Līdzīgs tornis pie jūras atrodas arī uz dienvidiem no Liepājas.
Sievietes portrets Ziemeļu fortos
Franču mākslinieks ar pseidonīmu Al Sticking Liepājas Ziemeļu fortos radījis emocionālu mākslas darbu – sirmgalves portretu.
“Liels paldies franču māksliniekam Al Sticking. Al apceļo Eiropas vēsturiskās vietas un meklē īpašus stāstus, kurus attēlot savos darbos. Uzzinot par Liepāju, mākslinieks bija drošs, ka īpašu stāstu atradīs arī šeit. Apmeklējot Sv. Annas baznīcu, viņš satika sirmgalvi, kuras dzīvesstāsts aizkustināja tik ļoti, ka viņš vēlējās sievieti attēlot ainaviskā gleznā,” teikts Liepājas pilsētas “Facebook” profilā.
Mākslas darbs tapis sadarbībā ar Liepājas pašvaldību.
Ziemeļu forti. Brīvības cīņas
Brīvības cīņas pie Liepājas sākās 1919.gada 4.novembrī ar bermontiešu artilērijas uguni, apšaudot fortu līniju 14.novembra bulvārī.
Naktī no 5. uz 6.novembri notika bermontiešu uzbrukums Liepājai starp jūru un Šķēdes ceļu (tag. Lībiešu ielu). Latviešu karavīri bija izvietojušies līnijā gar Ziemeļu fortiem. Sardzē pozīcijās atradās 99 praktiski neapmācīti karavīri, kuri aizsargāja 2 kilometrus garu aizsardzības līniju. Aizstāvji bija trūcīgi ģērbti. Lielā sala dēļ vairums no karavīriem sildījās pazemes ejās zem fortiem, tādēļ vācu uzbrukums viņus pārsteidza nesagatavotus. Tomēr neraugoties uz salu un munīcijas trūkumu, pateicoties karavīru varonībai, tika atsists gandrīz 5 reizes lielāks ienaidnieka pārspēks un saņemtas bagātīgas trofejas.
Narkēvica ierakums
Vieta, kur atradās ierakums, no kura Latvijas armijas kaprālis Vilis Narkēvics apsargāja Šķēdes tiltu, liekot lietā patšauteni (vieglo ložmetēju). Kaprāļa Narkēviča bruņojumā bija no angļiem iegādātā 7,69 mm kalibra “Lewis” patšautene (vieglais vai rokas ložmetējs). Ar diska aptverē ielādētām 97 patronām tas bija smags (gandrīz 12 kg), tomēr efektīvs ierocis. Kaprāļa Viļa Narkēvica Pasaules kara frontēs gūtā pieredze un trāpīgā ložmetēja uguns ļāva kauju uzvarēt. Par nopelniem apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
NBS karavīri un zemessargi kaprāļa Narkēvica pozīcijas atjaunoja 2017.gada aprīlī.
Cietokšņa kanāls
Liepājas nocietinājumu kanāls, gar kuru ved ainaviska taka. Pa ceļam var apskatīt bebru “darbus”, kanālā var laimēties ieraudzīt kādu zivju gārni vai gulbju pāri. Pāri kanālam redzams aizaugušais Tosmares ezers.